Šajā istabiņā ir neliela plauktu siena, uz kuras ir tik skaista tapete. Man toreiz, remontu pasūtot, likās, ka es tik skaisti iekārtošu šos plauktus - ar kādu grāmatu, kādu telpaugu, un skaistiem akcentiem. Man joprojām to gribētos izdarīt, bet realitāte ir tāda, ka šie plaukti ir pilni ar - jā, ko? Dažādām grāmatām, mapēm, pa kādam žurnālam vai brošūrai.
Arī zem rakstāmgalda ir kastes, un mapes ar veciem dokumentiem. Kāpēc glabāt vecus dokumentus? Pirmkārt, laiks iet ātri, un pēkšņi tu attopies, ka tava mape no 2012.gada ir - ievelkam elpu - sešus gadus veca! Sešus gadus! Pa kuru laiku? Otrs, es īsti nezinu, kas jāglabā, kas - ne. Trešais, mani reizēm satrauc ārā mešanas process - vienkārši tā, svarīgus, kaut vecus dokumentus, tikai saplēst un izmest parastajā miskastē?
Šodien sanāca tā, ka man bija vairāk laika nekā domāts, un es ļoti drosmīgi ķēros klāt vienai biezai, biezai dokumentu mapei no 2010.gada. Es domāju par organizēšanas ekspertes Cindy Glovinsky vārdiem "That was then, this is now". This is now. Now. Tagad es esmu šeit, mēs domājam par jaunām mājvietām, un šie vecie papīri mani traucē.
Domāju arī par Dana White vārdiem, ka "I survived". Deina raksta, ka viņai ir gadījies tā, ka viņa izmet vai nodod labdarībai kādu lietu, kuras pēc tam viņai pietrūkst. Bet, "I survived", es izdzīvoju. Es tāpat domāju par dokumentiem, kurus bija emocionāli ļoti grūti šķirot - I will survive, es sev teicu. Būs nepatīkami, sāpīgi, bēdīgi, vai citas emocijas, būs dusmas vai negribēsies plēst milzīgu kaudzi ar veciem rēķiniem, jo... nu vienkārši negribas, bet - es izdzīvošu. Jutīšu savas emocijas un darīšu darbu uz priekšu, un izdzīvošu.
Tāpēc man tagad ir rezultāts - divas milzu mapes pilnībā iztukšotas! To var redzēt ieraksta sākuma bildē - tukša mape, kas tagad dosies uz labdarības veikalu.
Ļoti ceru, ka tagad man revidēšanai vārti ir vaļā, ka tagad raiti tikšu galā arī ar pārējām deviņām mapēm.
Paldies, ka ieskatījies Pieliekamajā!
No comments:
Post a Comment