Ar ko sākt mājas revidēšanu un kārtības ieviešanu? Diemžēl - ar traukiem. To saka ne viena vien eksperte kārtības jomās, sākot ar Fly Lady un beidzot ar Dana K. White. Mums mājās ir iestrādājies labs paradums vakaros ieslēgt trauku mašīnu. No rīta atliek to tikai iztukšot, salikt visu pa savām vietām. Un tomēr.
Es to ne vienmēr uzreiz izdaru. Jo negribās, gribas darīt ko citu, grūti pieķerties. Tad sevi motivēju ar Deinas (Dana K. White, kārtošanas un decluttering eksperte, bloga A Slob Comes Clean autore) teikto, ka izkrāmēt trauku mašīnu prasa kādas divas minūtes. Vai man ir divas minūtes? Visbiežāk - ir.
Kad tīrie trauki salikti pa vietām, mašīnā var sākt likt netīros, un tādējādi netiek aizkrauta izlietne, tajā dienas gaitā nekrājas trauku grēda.
Lūk, tieši saņemties virtuves darbiem man reizēm ir grūti, jo daudz interesantāk jau būtu taisīt vaļā sen aizmirstas kastes. Bet kā māca Deina, ir jāseko redzamības likumam (the visibility rule). Ja pēkšņi pie manis ierastos kāds kaimiņš vai cits viesis, nebūtu pilnīgi nekāda labuma no tā, ka es būtu izrevidējusi augstskolas pierakstu kasti (viesu istabā) vai sakārtojusi garšvielas (skapī aiz durvīm). Mans viesis redzētu trauku kalnus un nenolikto izmazgāto veļu.
Tātad, sāc ar to, kas visvairāk duras acīs, kas ir visredzamākais.
To es šodien sev teicu, jo izgludinātās veļas kaudzes uz kumodes jau bija sasniegušas episkas proporcijas. Nofotografēju šo skatu un sāku likt tīro veļu pa vietām, taču mani diezgan ātri pārņēma tāda neliela bezcerība (nevaru atrast labu tulkojumu angļu valodas vārdam overwhelmed). Man ir tik daudz bērnu drēbīšu, kas ir vai nu par mazu, vai lielu, drēbītes, kuras es (vismaz pagaidām) esmu izlēmusi paglabāt.
Kopš Danas ar kasti kārtošanas grāmatas izlasīšanas es cenšos locīt un glabāt bērnu drēbes pēc KonMari metodes, taču man bieži šie drēbju "ķieģelīši" sakrīt un tad ir besis.
Nesen mums draugi atdāvināja sešus lielus maisus ar bērnu drēbītēm. Es gandrīz visu jau esmu izmazgājusi, lielu daļu arī izgludinājusi, un uzsāku pat rakstīt ļoti ambiciozu drēbju sarakstu - kas man ir kādam vecumam. Taču dzīve ievieš savas korekcijas manos perfekcionista plānos. Saraksts ir pusratā, un tikmēr mūsu dzīvojamā istaba izskatās pēc veļas mazgātuves, kur uz (gandrīz) visām iespējamajām virsmām saliktas drēbītes, un tam visam pa vidu - divi pilni veļas žāvētāji.
Es ceru, ka kārtības un vieglākas dzīves vārdā es šodien vienkārši paņemšu kasti, salikšu tur tik drēbīšu, cik tur ies iekšā (neuztraucoties par KonMari locīšanu) un vienkārši to nolikšu kādā brīvā plauktā. Tas nozīmētu, ka man šī kaste būtu ik pa laikam jāpārskata, lai nepalaistu garām kādu jauku drēbīti īstajā laikā. Man tā liekas pieņemama cena.
Vēl viena šodienas uzvara - uz otro roku veikalu aizvedu maisu ar to, kas bija salikts promdošanai. Protams, ka nenoturējos un iegāju veikalā arī iekšā, un nopirku - bez mērīšanas - topu, pārkāpjot pati savu likumu, proti, nepirkt mazus izmērus, jo tie tiešām brīnumainā kārtā man nesāks derēt tikai tāpēc, ka ir lēti. Mājās topu uzstīvēju mugurā, bet man tas neder (bet smuks gan!).
Gandrīz viss ir jautājums par prioritātēm. Uztura speciālists Mārtiņš Bidiņš ļoti gudri māca, ka, piemēram, "pareiza" ēšana, kaut ļoti svarīga, var nebūt visaugstākā prioritāte, jo tāda ir dzīve un ir citas svarīgas lietas. Man liekas, ka man ar kārtošanu ir tāpat. Jā, es vēlos skaistu un sakoptu vidi, bet man bieži sava atpūta ir daudz svarīgāka prioritāte. Nu gribu es ieritināties dīvāna stūrī un pagraizīt no žurnāliem iedvesmas bildes. Gribu paskatīties Instagramu.
Prioritāte šobrīd - lai mūsu dzīvojamā telpa nebūtu aizkrauta ar tīro veļu.
Paldies, ka ieskatījies Pieliekamajā!
