Pasaka

Reiz, sensenos laikos, dzīvoja vecītis un vecenīte. Viņi dzīvoja lauku ieskautā mazā, sarkanā mājiņā ar ķieģeļu skursteni un baltiem logu rāmjiem. Viņu mājiņa bija redzējusi labākus laikus.

No logu rāmjiem vietām lobījās krāsa, un arī skurstenim daži ķieģeļi bija diezgan sadrupuši. Reizēm vējš pūta tik ļoti, ka sienu šķirbu dēļ plīvoja arī aizkari mājas iekšienē. Tomēr gan vecītis, gan vecenīte dzīvoja mierīgi un laimīgi, tāpēc, ka rudenī bija sev sagādājuši malku, un pagales sakrāvuši skaistās grēdās. Katru dienu, kad viņi gāja garām malkas šķūnītim, viņi domāja:

cik skaistas ir vienkāršas lietas. Kāds prieks redzēt šīs glītās pagaļu rindas. Katra pagale - siltums, ar kuru var dalīties. Arī mūsos ir tāds skaists pagaļu krājums; katra pagale var būt miers, pacietība, ieelpa, izelpa, laipns vārds, plecu atslābināšana. Mums visiem šie krājumi ir. Ja gadījumā malkas šķūnīša durvīm priekšā saaugušas nezāles, tās var aši nopļaut. Ja atklājas, ka malka šķūnītī izsvaidīta vai tās ir maz, vai varbūt nav saskaldīta, to visu var pamazām izdarīt.

   Vecītis ar vecenīti gāja un domāja: nāk pavasaris un gaisma, mums vēl ir ļoti daudz malkas. Gan pašiem, gan ar ko dalīties. Varbūt celsim sev jaunu, stipru māju. Un tā viņi tālāk dzīvoja laimīgi.

Paldies, ka ieskatījies Pieliekamajā!