Īstais brīdis attaisīt kasti

Šodien izvilku kasti ar noliktajām bērnu drēbītēm, jo man likās, ka tur varētu būt viens konkrēts bodijs. Kasti ātri izskatot atklājās, ka tur ir ne tikai daudz drēbīšu, kas manam mazulim derēs tagad un pavisam drīz, bet arī pāris lietiņas, kuras jau ir par mazu. 

Tik žēl, bet es nezināju/neatcerējos, ka man tādas drēbītes ir.

Jaukā Dana ar kasti raksta, ka kārtošana ir kontroles iegūšana pār savām lietām. Es neteikšu, ka esmu pilnībā "out of control", taču ir dažas jomas, kurās es noteikti vēlētos daudz lielāku kārtību un jā, arī control pār savām lietām.

Piemēram:

- es gribu savam vecākajam dēlam parādīt savas Omes (un viņa vecvecmāmiņas) bildi. Es zinu, ka man kaut kur tāda bilde ir - kur Ome skaista, leoparda blūzē, smaida. Taču man nav ne mazākās nojausmas, kur šī fotogrāfija ir.

- man ir fancy-shmancy apavu spriegotāji. Kad uz vasaras guļu liku savus melnos Vagabond zābakus, gribēju spriegotājus ielikt, bet izmeklējos, un nezinu, kur tie ir.

- man ir kastes ar veciem pierakstiem, atmiņām, markām, tas viss stāv iekrauts skapī, un tai pat laikā man "nav vietas" bērnu drēbītēm, kuras atdeva draugi, un kuras vēl drusku par lielu.

Marie Kondo sola, ka sakārtojot māju, mainīsies mūsu dzīve. Es to vēlos. Man patīk mana dzīve, bet es gribu dzīvot nedaudz vieglāk, skaistāk un priecīgāk.

Here goes!